Interesantas un dīvainas sajūtas

Pēc pāris dienām apritēs deviņi mēneši un iesāksies desmitais Kanādā. It kā jau tam nav nekāda sakara ar manām šī brīža sajūtām, bet varbūt tomēr?! Varbūt tomēr ir beidzies tāds kā inkubācijas cikls un sācies nākošais?!

Šobrīd dodos mājās pēc aizvadītas dienas Viktorijā, tiekoties ar klientiem un vakarā ar kolēģiem. Dīvainās sajūtas  vairāk saistītas ar otro dienas daļu. Tieši šeit es piefiksēju kaut ko ļoti interesantu. Un nezinu vai tas ir saistīts ar to, ka diena ir bijusi gara vai vienkārši ar to, ka lēnām un ļoti ātri sāku adaptēties videi un valodai.

Tātad pie lietas... Vakars ar kolēģiem noritēja ļoti interesanti, tika apspriestas tēmas par to, kas notiek kompānijā, par virzieniem kuros strādājam un perspektīvām, līdz brīdim, kad nonācām pie tēmās, kas mani ne īpaši interesēja viss bija ok. Bet tad vienā brīdī es sāku analizēt apkārt notiekošo no trešās personas – visi runā angliski, es visu saprotu un pats trakākais es to galvā netulkoju. Netulkoju... Un pat tad, kad es mēģināju piedomāt un analizēt apkārt notiekošo es sapratu, ka manas smadzenes pieņem informāciju angļu valodā, kā pašsaprotamu lietu un to tieši arī tādā pašā veidā uzglabā. Jā, nekāda latviešu valoda nevienā no uztveras posmiem... Drausmīgi dīvaina apziņa.  Dīvaina apziņa, jo smadzenes pat necenšās kaut ko tulkot vai pielāgot – viss tiek uzņemts, apstrādāts un noglabāts....

Interesantas šādas sajūtas ir tāpēc, ka tās paver vēl vienu dimensiju. Dimensiju, kurā Tu darbojies pavisam citādāk, nekā tajā, kurā esi pieradis darboties. Vai tas ir labi? Slikti? Droši, ka īstā atbilde nav neviena no šīm. Tas noteikti ir interesanti... Datoriķu valodā, tas varētu būt pielīdzināms darboties spējai divās atšķirīgās operētājsistēmās („programās”)...

Padomājot par to dziļāk tālu no patiesības tas nav. Nav, jo mēs neesam pilnībā brīvi savā domāšanā. Mēs katrs darbojamies pēc savas „programas”, kas ir tapusi daudzu gadu rezultātā. Daudzi no mums turpina strādāt pie šīs „programas”, bet citi atmet ar roku un samierinās ar esamību un eksistē.

Beigu beigās, tas noved pie mūžsenās patiesības, ka visas cilvēku problēmas un ierobežojumi vispirms ir galvā, un viss ir sasniedzams, ja strādājam pie savas „programmas” un laužam barjeras, ko nepareiza „programas” veidošana ir radījusi.

Ziniet, kas ir visinteresantāk? Sākotnējā raksta ideja beidzās pie trešās rindkopas, bet tad atnāca pārdomas, ko nevarēju neuzrakstīt. Ceru, ka arī Jums liku šodien nedaudz aizdomāties par savu „programu” un ka ir vērts par to rūpējaties. Uz šīs filosofiskās nots, tad arī beigšu, jo drīzumā prāmis ar kuru šobrīd dodos mājup uz Vankūveru sasniegs savu galamērķi! :)